Komerciālās biotehnoloģijas ienāca lauksaimniecības, pārtikas un sadzīves patēriņa jomā nu jau pagājušā gadsimta beigās ar tikpat skaļu blīkšķi kā pašu pirmo ĢM augu ražotāju jau iepriekš izstrādātie un finansiāli nenoliedzami veiksmīgie progresa brīnumi – DDT un Agent Orange. Ar novadnieka Minhauzena stilā ieturētu solījumu un ambīciju sarakstu.
Sākot jau ar vīzijām par pasauli, kurā izskausts bads, pateicoties bezgala auglīgajām ĢM labības ražām, ko nobriestot zemnieki bezmaz vai dīkā bezdarbībā varēs skatīties no malas, lauksaimniecības kultūrām, kas būs bagātinātas ar visu, kas vajadzīgs cilvēkam un augs pareizā garšā, formā un laikā, līdz pat vēl inovatīvākiem ambīciju pieteikumiem, ka kokus var un vajag pārtaisīt tā, lai tie jau augtu cilvēkam ērtu mēbeļu formā. Ienāca ar pieteikumu uz revolūciju lauksaimniecībā, bada novēršanu pasaulē un galējo cilvēka uzvaru pār dabu.
Pēc gandrīz divām dekādēm, kad iecerētā uzvaras marša vietā ĢM kultūraugu platības ir sasniegušas tikai nepilnus 3 procentus no lauksaimniecības zemēm pasaulē, no kā tikai niecīgā daļā platību tiek audzēta pārtika solītajai pasaules pabarošanai, ir vērts paskatīties uz kvēlo solījumu pildīšanu.
Lielā mērā solījumi pēc šiem 15 gadiem ir palikuši turpat, kur sākās – galvenokārt lauksaimniecības agroķīmijas reklāmas rullīšos. Tiesa gan, tehnoloģijas savās ambīcijās nav stāvējušas uz vietas – lauksaimniecības kultūraugiem industrijas tuvākajos plānos ir pievienojušas ģenētiski modificētus kukaiņus, zivis ar izmainītu hormonālo sistēmu, dienaskārtībā ienācis jautājums par klonētās gaļas lietošanu pārtikā un dažādos planētas punktos patentu biroji skata visdažādākos pieprasījumus privātīpašuma tiesību nostiprināšanai pār dzīvību (sākot ar 2000 gadus vecas baklažānu šķirnes autortiesību pieteikumu līdz pat pretenzijām uz noteiktām, sagadīšanās pēc, dabiskām krustošanas metodēm un nākamajam kampienam – cilvēka genoma privatizēšanai).
Tomēr, paliekot pie lauksaimniecības, joprojām neviena no kultūrām, kas ir ĢM, nav radīta vai kaut vidējā termiņā sniegusi lielākas vai uzturvērtības ziņā vērtīgākas ražas – faktiski jebkurš komercializēts ĢM kultūraugs ir vai nu veidots noturīgs pret komplektā nākošajām lauksaimniecības ķimikālijām, vai izstrādā nāvējošus toksīnus pats, vai arī ietver šo divu īpašību kombināciju.
Nepildītie solījumi, daļai zinātniekiem un attiecīgā biznesa uzņēmumiem nezin kāpēc par neizpratni, ir izraisījuši arvien pieaugošu sabiedrības neuzticību tehnoloģijai kopumā. Iemesli, kāpēc šis jautājums neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu, ir ļoti daudzslāņaini. Arī atziņa, ka šai diskusijā nav iespējams rast citviet pēc mūsdienu standartiem optimālāko risinājumu – racionālo zelta vidusceļu, tikai nostiprinās. Visā aizraujošajā, nemitīgi mainīgajā un dinamiskajā vides politikas diskusiju spektrā tik ļoti kaislībās iejauktu tēmu ir tikai pāris. Latvijas sabiedrībai ĢMO starp tām ir vadošā, arī Eiropas valstīs viena no trim.
XXI gadsimta pamatinstinkts – mūžīgās dzīvības vilinājums
Kad ikdienā runājam vai uzklausam viedokļus par ĢMO problemātiku, bieži vien sarunas aprobežojas ar pretēju argumentāciju par to, vai šo produktu lietošana sadzīvē – pārtikā un daudzās citās precēs – izraisa kādas sekas veselībai.
Patiešām, veselības ietekmes mūsdienās ir patērētājam būtiskas jebkurā produktā. ĢMO gadījumā daļa zinātnes vīru pasmejas par cilvēku tumsonību un māņticīgajām bailēm par to, ka “mēs esam tas, ko mēs ēdam”. Daļa cilvēku meklē atbildes atbildes vēl tikai pamazām nopietnu dosjē veidojošajā abas pozīcijas ieņemošajā zinātnisko pētījumu spektrā, cenšoties saprast, kur starp simtiem hipotēžu un konkrētu laboratorijas un lauka pētījumu rodama lielāka uzticamība – vai pārsvarā pašu izgudrojumu komercializācijas atļaujas kārtojošajiem un par attiecīgiem līdzekļiem veiktajiem pētījumiem, kas mierinoši klāsta, ka negatīvu veselības ietekmju nav, vai tomēr neatkarīgajiem un akadēmiskajiem pētījumiem, kas ik pa brīdim zvana trauksmes zvanu par arvien jauniem un jauniem atklātiem riskiem un ietekmēm, bet retāk parādās gan peer review publikācijās, gan uz lēmumu pieņēmēju galdiem tehnoloģijas izvērtēšanas procesā.
Tomēr, uz visa šī dažādo izvēļu klāsta secinājums ir viens – bažām un piesardzībai joprojām ir pamats, turklāt ar katru jaunu gadu ĢM lauksaimniecības seku izbaudīšanā – pieaugošs pamats. Un tas iziet krietni ārpus piesauktās laju (lasi – ikviena cilvēka, kas apšauba ĢMO lauksaimniecības sasniegumus) tumsonības un māņticības. Jau oficiāli un apstiprināti tiek runāts par bažām attiecībā uz ĢMO pārtikas ietekmi uz imūnsistēmu, reproduktīvo sistēmu, sasaisti ar alerģijām, slimību modifikācijām, kā atsevišķs jautājums izvirzās arī antibiotiku noturība un citi faktori.
Vai ir galīgie pierādījumi ĢMO kaitīgajai ietekmei uz veselību? Nē. Vai ir galīgie pierādījumi nekaitībai? Nē. Vai šādi pierādījumi gaidāmi rīt līdz pusdienlaikam? Nē.
Līdz ar to veselības ietekmju ziņā mēs patreizējā zinātnes attīstības stadijā varam runāt tikai par uzticības sistēmu vai tās neesamību. Un par principiem, uz kā balstās mūsu civilizācijas krietni novēlotie centieni saglābt šo noplicināto skaisto bumbuli, sauktu arī par Planētu Zeme. Un viens no principiem – piesardzības princips, šeit būtu izvirzāms lielā priekšplānā ne tikai formālos dokumentos, bet praksē.
Kurš iekūra uguni zem Džordāno sārta?
Runājot par zinātnes pozīcijas autoritāti komerciālās ĢM lauksaimniecības jautājumā, nevaru atturēties, neveicot atkāpi līdz nedaudz analoģiskām debatēm nesenā vēsturē. Piemēram, attiecībā uz tabakas ietekmēm, vēl septiņdesmitajos gados virkne autoritatīvu zinātnisku institūtu tabakas kaitīgumu nosauca par izdomātu. Ak jā, ir pat pozicionējumos konkrētas tehnoloģiju analoģijas – leģendārais ķīmiskais kokteilis DDT ienāca apritē un ilgus gadus tika bez žēlastības kaisīts pār laukiem visā pasaulē gan ar apgalvojumiem par nekaitīgumu, gan solījumiem uz zaļo revolūciju lauksaimniecībā.
Ir arī laika skalā tuvāki piemēri – ASV prezidenta Buša administrācijas valdīšanas laikā videi mokošajā astoņgadē cilvēka ietekmētas klimata izmaiņas bieži vien tika sauktas par nezinātnisku farsu. Mainoties administrācijām, mainījās citētā zinātne, bet šie formulējumi jau atkal ir atpakaļ ASV vēlēšanu kampaņā šim gadam.
Šī atkāpe nekādā gadījumā neaicina anulēt un ignorēt zinātni. Vienkārši vēlos atsvaidzināt atmiņā kādu jau pasenu, asprātīgi noformulētu, laikam pat latviešu filosofa frāzi, ka akla un nekritiska ticība zinātnei ne ar ko neatšķiras no aklas un nekritiskas ticības, piemēram, vilkačiem.
Un atgādināt, ka divi vēsturiskie personāži – Džordāno un Galilejs, ar kuru mitoloģizētajiem tēliem publiskās diskusijās, žēlojoties par tumsonīgās tautas masas neticēšanu uz vārda, identificējas daži titulētie prāti, pie kuriem biotehnoloģoju jautājumos griežas Latvijas sabiedrība, nebija zinātnes vīri tā laika izpratnē. Tieši otrādi – viņus abus vajāja autoritatīvi un pavisam oficiāli diplomēti tālaika mainstream zinātnes vīri. Un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem vienu uzcepa, otru salauza.
Bet tas vienkārši iestarpinājums ar sāpēm par izglītības līmeni. Un to, ka tumsonības definīcijas asmens ir abpusgriezīgs.
Tulkojumos pazudušais
ĢMO gadījumā diemžēl veselības jautājums jauši vai nejauši ir tā izvirzījies priekšplānā, ka nepelnīti aizēno veselu plejādi citu apsvērumu – ietekme uz apkārtējo vidi, ekonomiku, lauksaimniecību un pārtikas apgādi, un, jā – arī sabiedrības struktūrām kopumā.
Un tieši par šīm ietekmēm es gribētu pēc kāda brīža vismaz īsumā atgādināt, jo atšķirībā no veselības aspektiem, kur diskusija, kas ir drošticami un neapgāžami pierādījumi un cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai secinātu viena vai otra apgalvojuma patiesumu, turpināsies, iespējams krietni ilgi, sekas ir dokumentējamas jau patreiz.
Mums tikai šķiet, ka neesam daba
Par katru no šīs interlūdijas Upīša stilā ieturēto apakšteikumu varētu uztaisīt veselu Upīša rindkopu, bet nevajag, jo ir būtiska atšķirība starp lielo dinamisko kašķi ap ĢM lauksaimniecības veselības ietekmēm un diskusiju par ĢM lauksaimniecības ietekmi uz apkārtējo vidi.
Skatoties sektora progresu kopš leģendārā 1996. gada, attiecībā uz vides ietekmēm vairs nav nopietnu strīdu ne par metodikām, ne izmēģinājumu laika līkni, ne dažādām interpretācijām faktos un skaitļos.
Mēs uzskaitām graujošās sekas – diemžēl nu jau atsevišķos pasaules reģionos varbūt tikai post festum.
Viennozīmīgi drastiski pieaugošais pesticīdu un lauksaimniecības ķimikāliju intensitātes daudzums, izzūdošās bites un taureņi, antibiotiku noturīgie marķiergēni un riski tos “palaižot brīvībā”, ĢMO sugu saziedēšanās jeb parasto sugu ģenētiskā materiāla piesārņojums un tā ilgtermiņa daudzveidīgās ietekmes, ķēdes reakcijas trauslā ekosistēmu līdzsvara izjaukšanā eksperimentālu tehnoloģiju rezultātā un dabisko sugu izspiešana, supernezāļu (un nākamās paaudzes ĢMO gadījumā – supersugu) rašanās – tās ir liecības, kas, lai gan sākotnēji un šķietami sabiedrību kopumā uztrauc daudz mazāk kā ēdamlietu ietekme uz veselību, ir dokumentētas daudz precīzāk un veido ĢMO solījumu pildīšanās vai nepildīšanās dosjē attiecībā uz vides aizsardzības aspektu. Un šis dosjē nevienā no precedentiem nerunā par labu ĢMO izmantošanai.
Dzīvošanas vērta nākotne
Nozīmīgākais fakts, kas jāsaprot ikvienam, kurš formulē savu viedokli ĢM lauksaimniecības biznesa jautājumā ir sekojošs – runājot par bioloģisko un ĢMO lauksaimniecību varam aizmirst par vārdiņu “un”.
Īstenībā, pat runājot par mūsdienu konvencionālo lauksaimniecību, kas lauksaimniecības ķīmiju intensitātē ir tuvu stāvoša – vismaz atsevišķos pasaules reģionos – ĢM kultūraugu platībām, nopietni runāt par līdzāspastāvēšanu nav pamata. Jo nav precedentu, kas apliecinātu, ka tā ir iespējama.
Mēs Latvijā un Eiropā, to izjūtam un redzam kā hipotētisku izvēli. Izņemot Spāniju, kas ir uzsēdusies uz ĢM kukurūzas adatas, un kļuvusi par globālās politikas teijātera uzvedumu, kas izgaismots pateicoties Wikileakiem ar diplomātiskā korpusa ziņojumu aizokeāna štābam – “We can’t afford to loose Spain. If we loose spain, we loose Europe.”
Cilvēki Āzijā, Latīņamerikā un Āfrikā to redz kā tiešu un skumju, un bieži vien arī pieredzē pēdējo, realitāti, kad viņus izdzen no mājām, atņemot (labākajā gadījumā) paaudzēs apstrādātu zemi, lai atbrīvotu vietu jaunām ĢMO monokoltūras plantācijām vai izmēģinājuma laukiem. Bērni Brazīlijā un Meksikā to redz kā ik pārdienas zemu lidojošas lidmašīnas, kas, smidzinot raundapu pār ĢMO laukiem bezrūpīgi pieķer klāt arī visu apkārtni.
Un nestāstiet man par Holivudu vai Photoshopu! Es, kaut ne uz ilgu laiku, tur esmu bijis! Es to esmu redzējis! Un es to nekad neaizmirsīšu! To neviens cilvēks, manuprāt, nevar aizmirst. Un es neesmu no tiem, kas acis slapjā vietā tur. Un nepavisam no tiem, kas uzprasās, lai cilvēki brīvi izraudās uz pleca. Bet man tuvi cilvēki ir rādījuši to paziņu bērnu fotogrāfijas, kam lemts uzaugt pie Eiropas klēts – Brazīlijas un Argentīnas – ĢMO plantācijām, un daudzu šo cilvēku liktenis ir arī dokumentēts Zemes draugu, Via Campesina utml liecībās.
Tie ir bērni, kas upurēti mūsu vietējo dāņu cūčfermu un ķekavas vistiņu ikdienas ĢM sojas devai – tie bērni ar ķīmijas apdegumiem uz sejām un sakropļojumiem uz visu mūžu. Man, aiz tīrās spītības pret šo valsti, aug divas meitas tādā pat vecumā. Viņām tā realitāte nav jāpiedzīvo, bet, atvainojiet mani par neracionalitāti, ja es sev esmu apsolījis tik egoistisku lietu kā darīt visu, kas manai itin dīkajai miesai un klejojošajam prātam vien ir iespējams, lai arī viņu bērniem tas šeit pat Latvijā nebūtu jāpiedzīvo.
Bet, atmetot emocijas, jāatgādina, ka pat mūsdienu visnotaļ liberāli noskaņotie uzturzinātnieki apliecina – no raundapa vien paēdis nebūsi, lai cik normāla ikdienas pārtikas sastāvdaļa mūsu ēdienkartē arī nebūtu visa agroķīmija un lai cik sarežģīti mūsdienās būtu atšķirt pārtikas industriju no ķīmiskās industrijas.
Līdz ar to esam nonākuši pie vienas no atslēgām, kāpēc debate par ĢMO ir tik asa un principā nesamierināma. Jo te nav manevru vietas brīvai debatei, un pat kouči nevienam nav varējuši izlīdzēt.
Mēs runājam nevis par dažādiem scenārijiem vai līdzvērtīgām izvēlēm, mēs runājam par nežēlīgu un nepielūdzamu alternatīvu. Bioloģiskā lauksaimniecība VAI ĢMO lauksaimniecība. Konvencionālā lauksaimniecība VAI ĢMO lauksaimniecība. Nav pat cietumnieka dilemmas.
Aizkavējoties pie ĢMO lauksaimniecības rezultātiem, ir jāturpina tēma par jau pieminēto agroķīmisko vāveres riteni kā vienu no šīs izvēles pamata parametriem. Jo tas nu jau uztrauc ne tikai cilvēces progresu mūžīgi un ne visai sekmīgi kavējošos vides aktīvistus, bet pašus nevainojami racionāli domājošos lauksaimniekus, kuri praktizē ĢMO audzēšanu kaut vai šīs tehnoloģijas dzimtenē ASV.
Brīdī, kad tehnoloģija nav sasniegusi pat pilngadību, ir pierādījies – tajos sējumos, kur tiek audzēti augi, kā modifikācija ir palielināta izturība pret noteiktām ķimikālijām, arī šo ķimikāliju mērķis – nezāles, iet līdzi zinātnes progresam un vairāk vai mazāk dabiskā ceļā rada savas modifikācijas, kas ir līdzvērtīgi noturīgas pret ķimikāliju dozējumu – tā saucamās supernezāles. Sākotnēji izeja tīri cilvēciskas un zinātniskas loģikas rezultātā tika rasta vienkārši – biežāk un arvien spēcīgākās koncentrācijā šos sējumus miglojot, līdz brīdim, kad pat entuziastiskākajiem lauksaimniekiem palēnām nākas atzīt, ka šāds process ir bezgalīgs un jebkura ekonomiskā jēga metodei ir zudusi.
Līdz ar to kā jauns pieteikums problēmas risinājums ir tikai alternatīvu kompāniju radīti risinājumi, kas pēdējās divās sezonās jau laiž apritē tādas ķimikālijas, kas dažādu aspektu dēļ oficiāli dienasgaismu nebija redzējušas kopš laikiem, kad parādījās pirmie pētījumi par pesticīdu un herbicīdu ietekmi uz cilvēkiem un apkārtējo vidi un Hruščovs PSRS bija sācis sapņot par saulē briestošajiem kukurūzas laukiem. Pirms pāris nedēļām par šādiem manevriem ASV valdību kopprasībā tiesā iesūdzēja zemnieku un pārtikas ražotāju konsorcijs, kā sastāvā ir pat vairāki no lielākiem ĢM lauksaimniecības atbalstītājiem. Un ja reiz es atkal ASV pieminēju – Kalifornijā būs šīs valsts vēsturē pirmais referendums par ĢMO pārtikas marķēšanu.
Bet turpinot iesākto – jāpiezīmē, ka otras populārākās ĢM modifikācijas sējumos ir augi, kas paši izstrādā toksīnus. Tikai, kā pierādījies praksē, tie iznīcina vai vismaz skar pavisam ne tās sugas, kas ir sākotnējais iedomātais mērķis modifikācijai. Un skumji ironiskā kārtā bieži vien izrādās, ka ooops, šitam tā nevajadzēja notikt blakusefektā izjauktā pārējā ekosistēma labākas ražas nodrošināšanai ir bijusi daudz vērtīgāka, kā šaušana ar lielgabalu pa vienu kaitēkli.
Trešais aspekts, kas saved kopā lauksaimniecības un ekonomiskos apsvērumus ir ekonomiskā bagāža, kas nāk komplektā ar līgumu par ĢMO sēklu materiāla pārdošanu lauksaimniekiem. Jo tā ir ne mazāk ne vairāk kā moderna verdzība – nosacījumi liedz saglabāt sēklu materiālu, nosacījumi neuzņemas atbildību par rezultātiem, nosacījumi liedz jums ne tikai nodot sēklas neatkarīgiem pētījumiem, bet arī izpaust datus un viedokli par sekmēm, kādas gūtas tās audzējot. Dažās valstīs tie noved tikai pie pieaugoša individuālu bankrotu skaita, dažās citās, kā Indijā, pat pēc vienas neveiksmīgas sezonas, pie izmirušiem ciemiem un pašnāvībām. Un, kas vēl svarīgāk – simtgadēs un dažviet tūkstošgadēs uzkrātas sekmīgas lauksaimniecības prakses un pieredzes, veiksmīgas vietējo kopienu nodrošināšanas ar pārtiku un darbu, zaudēšanas.
Bet citādi, ak cienījamie kungi – viss kārtībā, viss kārtībā.
Atkarību vilinošā vienkāršība
Ja turpinam iedziļināties ekonomiskajos aspektos, no Latvijas aspekta nevajadzētu piemirst arī arvien aktuālāko debati, kam arī ir tēlains un aktuāls nosaukums – sojas adata. Vairāk kā 9/10 no ĢMO netiek audzēti pārtikai, bet lopbarībai. Visas Eiropas klēts ir Brazīlija un Argentīna. Līdz brīdim, kad kaut vienā loģistikas posmā kaut kas nenoiet greizi, saprotot loģistiku ļoti plašā interpretācijā (ne tikai transportēšana, bet arī klimatiskie apstākļi, politiskā situācija), un ja piedevām mēs spējam ignorēt, un, ak vai, cik labi mēs to spējam, faktu, ka katru gadu mūsu Jāņudienas šašlika nobarošanai tiek izcirsti desmitiem tūkstoši hektāru Amazones lietusmežu jaunu lētās ĢMO lopbarības kultūru audzēšanai, viss ir ļoti skaisti.
Bet ar sojas adatu ir tāpat kā ar naftas adatu, uz kuras arī mēs Eiropā brālīgā siltumā sēžam. Jo brīdī, kad kāds no riskiem negaidīti piepildās, nav atpakaļceļa, turklāt mums jāsastopas ar pazemojošu realitāti – bez sojas piegādēm no aizokeāna atsevišķas nozares pārtikas industrijā pārstāj eksistēt. Izsverot riskus, ne velti virkne Eiropas valstu jau ir izstrādājusi un ievieš nacionālās pārtikas suverenitātes programmas šī jautājuma risināšanai. Protams, Latvija nav to starpā.
Visbeidzot, domājot un izsverot dažādos un klaji pretrunīgos argumentus par ĢMO pieteikuma kā nākotnes lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma stabilitātes garanta lomu, der ieskatīties ANO dokumentos, izvērtējumos un nozares perspektīvas globālajos scenārijos. Zīmīgi, ka par spīti plašajai ĢMO industrijas lobiju pārstāvniecībai jebkurā institūcijā, kas lemj vai pēta ĢMO rezultātus, mēs nevienā no pēdējo piecu gadu laikā iznākušajiem globāla mēroga pārskatiem un scenārijiem neatrodam entuziastisku industrijas solījumu citējumu. Līdz pat tādam simboliskam žestam, kad ĢMO kompānijas, jūtot nelabvēlīgu faktu eksponēšanas risku, dažus mēnešus pirms aktuālākā ANO Globālā lauksaimniecības pārskata publiskošanas 2010. gadā, ar sarūgtinājumu un draudiem esot esot aizcirtušas durvis.
Tas, ko mēs atrodam ANO aktuālajos pārskatos un izvērtējumos par lauksaimniecības situāciju un nākotni, ir aicinājums nenoniecināt zināšanas, ko vietējās kopienās zemnieki ir uzkrājuši gadu tūkstošos, pierādījumu virkne, ka vienīgā izeja lauksaimniecības ilgtspējas nodrošināšanai ir atgriešanās un atbalsta stiprināšana bioloģiskām un apkārtējo vidi respektējošām lauksaimniecības metodēm.
Sekojot ANO pārskatu tapšanas sarežģītajām peripētijām, prātā palikuši ir arī dati no kolēģiem citās globālajās sabiedriskajās organizācijās, kas liek aizdomāties par vienu no spēcīgākiem mitoloģijas elementiem aicinājumos pieņemt ĢMO kā nenovēršamu realitāti – jautājumu, kā paēdināt pasauli arvien pieaugot iedzīvotāju skaitam. Izrādās, ka auglīgu lauksaimniecības platību uz Planētas Zeme pietiek, lai, pat apstrādājot tās ar radikāli bioloģiskām metodēm, varētu paēdināt vismaz divtik lielu iedzīvotāju skaitu kā to apdzīvo tagad! Un bada problēmas risinājumi nebūt nav meklējami kur citur kā vienīgi dabas resursu neizšķērdēšanā un kaut maķenīt taisnīgākā to sadalē. Par dabas resursu neizšķērdēšanu būtu jāaizdomājas arī Eiropas patērētajam, no kura galda statistiski krietni vairāk kā trešdaļa nonāk atkritumu kastē.
Atkāpe par cilvēciskumu
Komerciālā lauksaimniecības biotehnoloģija, sevišķi ar jaunajiem ambīciju pieteikumiem ne tikai uz ĢM kultūraugiem, bet arī dzīvnieku un zivju sugām, kā jau pieminēju, piesaka pilnīgi jaunu vilinošu sociālo realitāti – ultimatīvo un galējo cilvēka uzvaru pār dabu. Uzvaru bez sekām un bez atbildības. Jo uzvarētājus netiesā. Uzvaru, kas ir tik efektīva, ka ir neatgriezeniska. Vienreizīga uzvara un vienreizēja uzvara!
Tieši individuālu ētisku apsvērumu dzīlēs ir meklējams izskaidrojums, kāpēc šai diskusijā vismaz patreiz nav aktuāla vidusceļa. Jo ir divas senas, radikālas paradigmas, kā mēs varam skatīties uz pasauli – vai tā ir mašīna, ko mēs manipulējot pakļaujam un pārvaldam, vai tā ir organisms, ko cenšamies izprast. Tas taču ir tik vienkārši – atliek tikai izvēlēties ierakumu puses.
Pat zinot, ko vēl nesenā Eiropas vēsturē darīja ar slikto ziņu pienesējiem, es gribētu riskēt atgādināt, ka arī līdz šim daudzas no modernitātes uzvarām pār dabu ir izrādījušās Pirra uzvaras. Turklāt globālā mērogā šāda, ar lauksaimniecības biotehnoloģiju solījumiem salīdzināma uzvaru precedenta mums pārzināmā cilvēces vēsturē nav.
Ētisko apsvērumu ietekme uz sabiedrību ĢMO diskusijā ir milzīga. Atzīstot patentu tiesības uz sēklām un uz konkrētām īpašībām genomā vai to izslēgšanu, mēs de fakto un de iure esam atzinuši patentu tiesības uz dzīvību. Un ir naivi domāt, ka tas attiecas tikai uz lauksaimniecību. Precedenti jau ir bijuši un paralēli norisinās gan Eiropā, gan aiz okeāna.
Šī ir viena no sociālajām un ētiskajām sekām, kas jāapzinās, sakot jāvārdu solījumam, ka visas pasaules pārtikas problēmu risinājums tagad un mūžīgi mūžos nebūt nav aiz kalniem.
Otrkārt, tas ir jautājums par atbildību, galvenokārt starppaudžu atbildību, ko mēs nesam ar savu izvēli šodien, iepērkoties lielveikalā.
Treškārt, tas ir jautājums par ekosistēmas pašvērtību. Un tā varētu turpināt vismaz līdz punktam septiņkārt, bet es te esmu aizrakstījies jau pietiekami.
Katrā ziņā izvēle ir individuāla un nebūt ne viegla vai neitrāla. Un sarežģīta, jo nav nedz zinātniska, nedz ekonomiska, nedz matemātiska.
Tomēr vienai niansei, izvērtējot komerciālo lauksaimniecības biotehnoloģiju industrijas pienesumu savā padsmit gadu vēsturē, es gribētu pievērst uzmanību:
Katrā litrā tās lētās bezizcelsmes ĢMO eļļas, pēc kā jūsu roka veikalā pastiepjas, santīma atlaides vilināta, ir pa pilītei asiņu. Bez jebkādas tēlainības – tās ir iznīdēto ekosistēmu un īstu, reālu cilvēku asinis. Un tās nav arī metaforas vai pārspīlējumi – tie ir nežēlīgi un brīžiem grūti sagremojami ikdienišķi fakti par ĢM lauksaimniecības dokumentētām sekām.
Un, izskatot kaut daļu no tās faktu un liecību gūzmas, kas par lauksaimniecības biotehnoloģiju reālo, nevis reklamēto, pielietojumu ir uzkrājies, ir diezgan riskanti apgalvot, ka, norēķinoties pie kases par šiem produktiem, Jūs ietaupījāt.
Tikpat liela ir iespējamība, ka Jūs esat tikai aizņēmušies no saviem bērniem un mazbērniem, kas monetārā vai neesošu dabas servisu veidā par šo izvēli maksās.
Protams, ja vien jūsu bērni būs tik bagāti, ka spēs nopirkt patenttiesību komplektu uz sava mazuļa vēlamo īpašību kopumu no biotehnoloģiju kompānijām – tas ir jautājums, ko izvirza ceturtās paaudzes biotehnoloģiju risinājumu ienākšana sociālajā realitātē.
Man ne prātā nenāk noliegt, ka varbūt tas ir upuris, kas mums visiem progresa vārdā jānes. Bet varbūt tomēr visi šie solījumi ir bijusi kļūda.
_ _ _
Vēl tikai epilogs par mērogiem. Līdz šim vairāk vai mazāk civilizācijai, pamanot savas kļūdas progresa amoka skrējiena ietekmē uz apkārtējo vidi, ir bijusi iespēja veikt korekcijas – sākot ar DDT un azbesta hrestomātiskajiem un Latvijai pietuvinātajiem piemēriem. Šīs bija vielas, ko iespējams identificēt, un vienkārši un salīdzinoši ātri izņemt no aprites, piepildoties un pierādoties prognozētajiem riskiem un negatīvajām ietekmēm. Un, skat, nepaies ne vēl 30 gadi, kad DDT paliekas vairs nebūs atrodamas arī Latvijas grūtnieču un jauno māmiņu asinīs.
ĢMO gadījumā tā nav. Bitēm, taureņiem un vējam, kas pārnēsā putekšņus, nepavēlēt. Šādus solījumus patreiz neizvirza pat kaislīgākie ĢMO aizstāvji.
Līdz ar to dilemma kļūst par trilemmu, apsvērumiem par to, vai ĢMO izvēle ir laba vai slikta, pievienojot arī jautājumu – vai tas tiešām ir riska vērts? Un jautājumu, vai mēs tiešām pilnā mērā apzināmies, ar ko riskējam?
