Pasaulē notiek tik daudz lietu vienlaicīgi. Latvijā – jauni sākumi. ASV, UK, Spānijā u.c. cilvēki konfrontē ar “jēru klusēšanu” ekonomisko manipulāciju priekšā. Lībijā, demokrātijas nesēju stipro plecu sajuzdami vietējie apgaismotāji ar nazi izvaro tirānu pēcpuses, tā “pa cieto” izbaudīdami visus tos labumus, ko sniedz civilizācijas elpa . Nedēļas laikā arī notikuši divi nenotikuši izsludināti pasaules gali. Visur jauni sākumi vai arī triumfālas cerības uz veco beigu nobeigšanos.
Latvijas jaunā sākuma pašā sākumā es šodien viegli šokēts 3 minūtes nosēdēju kādas 5burtu abreviatūras institūcijas reģipša iztapsētā telpā un klausījos, kādas tad jaunas vēsmas dzīve nesīs. Un diezgan ātri aizgāju. Jo, izrādās, dabas un vides aizsardzība nav mūsdienīgs termins. To jānomaina ar dabas kapitālu.
Tā, protams, ir liela diskusija, kurā ko teikt būtu daudziem – Singeram, Bodrijāram, Nešam, Delēzam, Bakčinam, Čomskim utml. Un arī man. Bet ir tādi teicieni par paklusēšanu.
Neskatoties uz tiem teicieniem, uzvārdiem un aktualitātēm, mani pēkšņi pārņēma deja vu.
Ka kaut kas ir pazudis pasaulei.
Un tādos brīžos es vienmēr paņemu Pētera Zirnīša “Aizliegto psalmu” un pārlasu “Hamburgas hipijus”…
Es zinu, ka esmu postojis arī vox laikmetā šo, manuprāt, vienu no visu laiku ģeniālākajiem latviešu dzejoļiem, bet nu tas nekas. Es domāju, ka Pēteris neiebilstu, ja es to izdarīšu vēlreiz, jo viņa personīgais rokraksts iekš grāmatas vēsta “es došu jums no iztrūkstošā toņa un viss būs citādāk”. Un tā arī parasti notiek
HAMBURGAS HIPIJI
I
kaut kas pazudis mīlestībai
tikai spoguļstikli un mirdzošas vitrīnas visapkārt
strūklaka izsīkusi un krāsainas lāses
hipiji uz baseina akmeņiem sēž
kaut kas pazudis pasaulei
virpuļviesulī griezdamās tā skrien
pa eskalatoriem augšā
pa eskalācijām lejā
un lejā nonākusi tukšajam baseinam
kas pilns varavīkšņainu izslāpušu lāšu
pasaule neatrod nevienu valguma mirkli
kaut kas ir pazudis pasaulei
un tā vairs nevar atrast
jēgu varavīksnes pilienam
un pilienā viss sajūk
skrējien augšā pa eskalatoru
pa eskalāciju pa asfaltu pa dzīvi
Armstrongs uz Mēness
pa debesīm un atkal lejā
pa precēm pa cenām pa seksu
tad lejā lejā lejā
kritiens iedomātās brīvības tirānijā
vēl lejā
te lūk uz strūklakas aukstā akmens malas
aizmirstas lāses
atpūšas no cēliena no kritiena no policijas
no mīlestības
no LSD no vecākiem no idejām no tirgus
paši no sevis
un viens no otra vēl lejā
II
tas Mīlestības svētais vārds
ko izrunā pusčukstus pusnaktī pusnomodā
tas ir mūsu karogs jo mums karoga nav
filozofi un kastrāti un policisti un diplomāti
menedžeri un mēri
tukši viņi runā tukši viņi kustas tukši viņi cīnās
tukši viņi pavisam
jo viņiem ir karogs bet mums karoga nav
ir tikai Mīlestība
tukšums viņos mājo kad tie izliekas mīlam
sievietes mašīnas
sacīkstes politiku naudu suņus mājas tēviju sevi
izlejot asinis sviedrus ūdeni un visu
ko vien var izliet no citiem
tie neko nevar iedot jo Tukšums ir viņu karogs
un piepildīt pasauli nevar un Tukšums mūs ievelk
tikai pļavā zied sarkana puķe
jo viņa ir piepildīta
Mīlestībā
III
tā ir mūzika tā nav mūzika
tas ir zvērs kas no mums ir iznācis laukā
visas fūgas un prelūdijas un pastorāles un tokātas
un Dies zin kas vēl
vienā notī
nebeidzama ir šī nots jo nāk no sirds
pat vēl dziļāk no kādas dvēseliskas aizbūtības
zvērs ir iznācis laukā un tam nav kur iet
kur tas ies ja meži jau iekopti
visi meži privāti
arī mūsu zvērs ir privāts un tam atliek
atgriezties katrā no mums
ak laid mani vaļā
rīt aplikšu kravati nogriezīšu matus
un nebaidīšos vairs
ka pārrautā nots
varētu ieskanēties vēlreiz
happy end
hippy end
Novēlot, lai jums nekad nejuktu daba ar kapitālu. Jo tas jau viss ir ārkārtīgi vienkārši. Nauda nav ēdama.
