Re, kā – netieku vaļā no akadēmiskās literatūras. Un, kur nu vēl no biotehnoloģiju tēmas. Tā iet, kad laikā nepienāk pasūtītā daiļliteratūra.
Es jau nesen papriecājos par kontrastu starp Bodrijāra versiju vs mūsu lokālo sholastu kliķes narcisismam un nu esmu uzdūries virknei vēl interesantu darbu – sāksim jau ar Maknallī un Vealle (McNally&Whealle) “piezīmēm uz malām” Giddensa “Consequnces of Modernity”, izspēlējot biotehnoloģiju fenomenu.
Varbūt ne svaigākais lasāmmateriāls tēmā, bet mani dikti uzrunāja atsevišķas visnotaļ Bodrijāriskas lietas. Un, kā jau jebkuram šī bloga nejaušam atvērējam varētu būt skaidrs, šajā jautājumā meinstrīms nav tā prece, ko es uzskatu par vērtīgāko. Un Giddens ir klase, būdams gandrīz meinstrīms!!!
Modernitāte jau izsenis ir klasificēta vairāku atribūtu gaismā. Klasiski to skaits svārstās no 2-X. Giddensa versijā šie atribūti ir četri: kapitālisms, industrializācija, uzraudzība/kontrole un militarizācija.
Tā kā uzsit Apokalipses četrus jātniekus vai Marksa parafrāzes par tiem.
Bet tagad par tēmu – Giddens pieliek šiem četriem – tīri uzskatei – vēl kādu pēcāk bieži izspēlētu analīzes objektu, kas ļauj izgaismot to tipoloģisko izspēli. Un tā izspēle ir tik eleganta, ka īstenībā varbūt no cita aspekta tas kļūst par atribūtu pats par sevi. Un tamo būs saukt – gēnu inženierija, vai, pareizāk izskakoties, mūsdienu biotehnoloģiju prakse.
Giddensa modernitātes analīze un tās kombinācija ar postmodernitātes kritiku vispārībā ir garšīga barība pārdomām. Tāpat kā viņa sakari ar Kaddafi un visvisādie interesantie kopdarbi ar citiem asiem un pretrunīgiem prātiem. Katrā ziņā, viņš neierakstās sausiņu klasē, kā varētu spriest pēc viņa birkas – sociologs. Viņš drīzāk ir kkur Bodrijāra, Čomska, Stiglica utml., tusiņā.
Ticība, uzticība un marginalizācijas mehānismi
Ar brīdi, kad mūsu gēni kļuva par informāciju, kad kļuva iespējams DNS sekvenci nolasīt, pārvērst informācijas vienībās un uzglabāt kā abstraktu informāciju, mēs esam veikuši simbolisku savas identitātes upurēšanu uz zinātnes ideālu altāra. Šī informācija pati par sevi satur visu par visu, ieskaitot mūs – mūsu pagātni, tagadni un nākotni, mūsu kvalitātēm un trūkumiem, slimībām, nepilnībām utml. Un tā vairs nav mums piederīga – tikpat labi tā var glabāties kādā “mākonī” uz servera Kaimanu salās. Tādā aspektā ģenētika ir informācijas tehnoloģija tās galējā pilnībā, ar visiem tās apdraudējumiem, ja ticība izrādās kļūdaina. Jo mums kā indivīdiem nav nekādas kontroles pār to.
Biotehnoloģiju industrija ar tai pakārtoto ekspertu un ekspertīzes sistēmu institucionālo ņiguņegu konstruē visnotaļ lielu daļu no mūsdienu materiālās un sociālās realitātes, turklāt tā ir aktīvs spēks tās turpmākā veidošanā. Bet tās pamati ir un paliek ticībā balstīti – modernitātes ticībā zinātnei un tās solījumiem, ko biotehnoloģiju industriālais komplekss ir uzurpējis un ekspluatē uz visu klapi.
Brīdī, kad šie zinātnes sasniegumi nonāk līdz pielietojumam, piemēram izvērtēšanai vai produktu lietošanai, neviens cilvēks parastais nevar pārbaudīt to patieso vērtību iepretim solītajiem labumiem, jo zināšanas, kas vajadzīgas, ir tik specifiskas, ka ārpus ekspertu sistēmas tās nepastāv vai netiek izlaistas.
Līdz ar to atgriežamies atpakaļ pie ticības jautājuma, šie marginalizācijas mehānismi var pastāvēt tikai un vienīgi tik ilgi, kamēr cilvēkos ir dzīva ticība ģenētikas kā zinātnes un tehnoloģiju sastāvdaļas solījumiem un uzstādījumiem. Un no tā ir tieši atkarīga arī uzticība biotehnoloģijas industriālajam kompleksam.
Jāņem vērā, ka šī ir 90.to gadu literatūra. Nezinu kā ar ticības lietām, bet, manuprāt, uzticības jautājumā trends jau pa šiem divdesmit gadiem ir iezīmējies kā neatgriezenisks. Un interesanti, kā ar ietekmēm.
Ekspertu sistēma savukārt ir Giddensa sistēmā visnotaļ nostrādāta definīcija, kurai būtu vērts pievērst uzmanību ikvienam, ko interesē tēma.
Biotehnoloģiju interakcija ar modernitātes atribūtiem
Laiks atcerēties visus četrus modernitātes atribūtus – kapitālismu, industrializāciju, kontrolsistēmu un militārismu.
Ja kapitālismu izprotam kā ražošanas sistēmu privātīpašuma attiecību gaismā, tad biotehnoloģiju solījumi šajā aspektā skan skaisti – unikāli produkti par konkurētspējīgām cenām, jaunas iespējas. No privātīpašuma instinktu puses lielākais kapitālisma gara ieguvums – izgudrojumu, produktu un pielietojumu patentējamība, kas uzrunā investorus.
Industrializācija kā dabas aizstāšana ar cilvēka radīto vidi, vai, pieturoties pie Giddensa – kā ekonomisko resursu un mehanizācijas izmantošana preču ražošanai arī atrod ģenētikas reliģijā unikālus un neatvairāmus solījumus. Jo tā piedāvā industrializācijai vēl nebijuša līmeņa solījumu – dabas ietekmēšanu nevis to vienkārši izmantojot vai utilizējot, bet paverdzinot un pārradot. Biotehnoloģija no dabas paņemto ģenētisko materiālu var izmantot un sajaukt tādos fantastiskos kokteiļos kā vien tai labpatīk, atkarībā no pasūtītās mūzikas, radot produktus lauksaimniecībai, militārajam aparātam, patēriņam, dzīves aizstāšanas simulācijai, medicīnai utml.
Cilvēka darbību un informācijas aprites uzraudzība un kontrole ar tehnoloģiju un birokrātijas starpniecību ir tiešs modernitātes produkts. DNS nospiedums kā nolasāma informācija ļauj tai izpausties visefektīvākajā pieredzētajā veidā.
Visbeidzot biotehnoloģiju potenciāls, ja militāro spēku skatot kā valsts īstenotu vardarbības kontroli un leģitimizāciju, kā arī kara industrializāciju, ir vienkārši lielisks – bioloģisko ieroču radīšana un jaunas iespējas sacensties.
Kā redzam, biotehnoloģiju faktora ietekme uz mūsu (?) laikmeta balstiem ir visnotaļ liela. Tā ir gan Atklāsme, gan Solījums, gan Izaicinājums, gan Problēma vienlaikus. Tā ir krietni izmainījusi šos balstus. Turklāt tai ir arī tieša darīšana ar katru atsevišķo cilvēku – jo tā krietni apgriež kājām gaisā mūsu kā indivīda statusu un subjektīvo stāvokli.
Risks un antiutopijas apzināšanās
Mūsu laikmets kā riska kultūra nav nekāda jaunā atziņa. Giddens uzsver, ka to papildus raksturo arī patreizējā risku intensitāte. Un tieši šī intensitāte padara mūsdienas tik interesantas.
Un uz šī laikmeta pretstatiem izspēlējas biotehnoloģiju un ģenētikas loma. Jo līdzīgi kā tikko apskatītie solījumi, jāņem vērā jau apzinātie riski. Un kā vieni tā otri caurauž un krietni ietekmē mūsu vēlīno modernitāti.
Kapitālismam biotehnoloģiju produktu patentējamība kādā vienā momentā no ieguvuma var pārvērsties par kritisko punktu, kurā vairs vietas nav nevienam spēlētājam kā tikai tiem, kas šos patentus tur. Industriālismu būtiski apdraud jauno ģenētisko kombināciju potenciāls no preces pārvērsties par nenovēršamu piesārņojumu. Sabiedrības kontroles sistēmām tā vara, ko sniedz ģenētiskās informācijas turēšana ir daudz lielāka pār viņu iespējām nodrošināt, lai šī informācija netiktu manipulēta un izmantota pretējos nolūkos. Savukārt militarizācija no vardarbības kontroles mehānisma viedokļa jauno ieroču radīšanas potenciāls un saistītā nebeidzamā militārā sacensība ir jau vairākkārt sevi pierādījis risks, kas neattaisno ieguvumus – bioloģiskais karš viennozīmīgi ir daudz bēdīgāka perspektīva par atomkaru. Jo atombumbas vismaz nevairojas savā starpā.
Tā kā biotehnoloģiju un ģenētikas solījumi un zinātnes fetišisms ir būtiskas mūsdienu sabiedriskās realitātes konstrukcijas daļas un aktīvs spēks tās veidošanā, šī solījumu un risku pretnostatījumu izspēle ir sevišķi būtiska. Jo no vienas puses tā veido nozaru attīstību, solot bezprecedenta ieguvumus. No otras puses tā sev līdzi nes arī bezprecedenta riskus, no kuriem tikai vienam varbūt jāīstenojas, lai tas kļūtu par pēdējo modernitātes un varbūt visas civilizācijas apzināto un dokumentēto risku.
To risku, kas mūs nostāda modernitātes otrā pusē.
Un modernitātes otrā pusē šajā gadījumā mēs ar lielu iespējamības procentu, saskaņā ar Giddensu, varam sastapt neko vairāk kā “insektu un lakstaugu republiku” vai nopietni iedragātas un neatpazīstamas civilizācijas atliekas.
Apokalipses iespējamība jau krietnu brīdi ir kļuvusi par mūsu ikdienas domājamu daļu. Un līdz ar to antiutopijas piepildīšanās iespējamība.
Pārdomu brīdis utopiskajam reālismam
Tā neizpratne par sabiedrības jau sākotnēju skepsi pret biotehnoloģijas solījumiem un skepses tikai pieaugošo tendenci neļauj gulēt ne vienam vien frankenšteina misijas pārņemtam zinātniekam. Un diezgan plašās biotehnoloģiju industrijas aprindās valda diezgan liela nicības, sašutuma un apjukuma sajūtu kombinācijas pret sabiedrību par šo attieksmi.
Saskaņā ar Giddensu, šiem zēniem nav aizgājis līdz saprašanai viens būtisks fakts – mūsdienu laikmetā alias vēlīnajā modernismā zinātnes komunikācija ir visnotaļ strauji un būtiski mainījusies. Zūdot iepriekš apskatīto ekspertu sistēmu atsevišķo solījumu sasniegšanas praktisko rezultātu ilūzijai, neatgriezeniski zūd arī uzticība ekspertu sistēmai kopumā.
Un šeit mēs nonākam līdz zaļajiem un sociālajām kustībām. Jā, tām nav iespējas, resursu, politiskās varas pretstatīties vai izveidot alternatīvu biotehnoloģiju ekspertu sistēmu, bet tās ir spējušas nostiprināt savu lomu citā, iespējams daudz vērtīgākā un cilvēkiem dziļi iekšā tomēr būtiskākā nišā, kļūstot par bioētikas ekspertu sistēmu.
Un tas ir ārkārtīgi būtiski, jo modernā biotehnoloģija ir diezgan centrālā pozīcijā, kad no jebkāda aspekta mēs spriežam par to, kā domāt un kā izprast šo laikmetu. Tā ir saistīta gan ar diskusijām visās karstajās jomās – sākot ar dzimstības kontroli, likumdošanu, varas kontroli, darba drošību, diskrimināciju, patērētāju drošību, vides piesārņojumu, modernajiem kariem un tā tālāk.
Un tas vēstījums, ka, nopietni izvērtējot, ieguvumi nekādā ziņā un ne pie kādiem nosacījumiem vairs neatsver riskus, ir sasniedzis savu kritisko masu.
Un tas ir sasniedzis kritisko masu tādēļ, ka, būdama modernitātes apogejs un galējais triumfa punkts, tā zaudēja pašrefleksiju, kritiskumu un racionalitātes argumentus. Un tie bija tie ideāli, kas piedeva vērtību un lomu laikmetam. Un to vairs nav. Līdz ar to tieši šis ir tas jautājums, kas var pielikt punktu modernitātei ar visu tās dinamismu.
Kas tālāk. Kas tālāk?
Iespējams, tālāk mums var nākties atteikties no zinātnes fetišisma. Ja, saskaņā ar Giddensu, tā varētu notikt, tad, saskaņā ar to pašu Giddensu, arī laikmeta dinamiskumam ir beigas. Jo spēles laukums ir būtiski izmainījies, iestājoties situācijai, kad jāņem vērā arī savstarpēji konkurējošas vērtību sistēmas (i.e. Monsanto un LR ZM vs FoEI un ZD 
).
Sociālo kustību loma šādā situācijā ir bezprecedenta statusā – tās iezīmē iespējamās realitātes un scenārijus, un atskaites punktus. Utopijas un antiutopijas mūsdienu realitātē izspēlējas viena pret otru ar arvien pieaugošu realitātes garšu, un tas ir varbūt neGidensistiski, bet, manuprāt, tas arī ir būtisks faktors – nu jau modernitātes apokalipses jātnieki ir atjājuši gandrīz līdz katram planētas iedzīvotājam un aklo ekspertu sistēmu sataisītie ssssautējumi ir jāstrebj mums visiem. Un te es galīgi nedomāju vides jautājumus. Ir daudzi citi, kurus ik dienas redzam ziņās.
_ _ _
Noslēdzot, protams, ir jāsaka, ka Giddens ir visnotaļ motivējošs šai barikāžu pusei. Tas, protams, patīkami. Laba barība pelēkajai vielai daudziem vakariem garantēta – iesaku:
Tas nu arī viss, šo to pataupīšu citai reizei, jo beidzot atnākusi arī daiļliteratūra.
