Šis formulējums – daba darāmajā kārtā – ar ko sastapos pavisam nejauši, mani saprovocēja uz veselu trīs vai četru vakaru pārdomām par šo tēmu. Bet jāņem vērā, ka biju tāds gripains.
Formulējums grāmatā tiek aktualizēts kopsakarībā ar diviem būtiskiem jautājumiem – pirmkārt, kur meklējami iemesli tam, ko esam nodarījuši planētas klimatam, un, otrkārt, kāpēc, par spīti visam, mēģinājumi ko darīt lietas labā savās sekmēs ir pielīdzināmi faktiski nullei?
Viss taču ir – ierobežojums laikā, pieejamas tehnoloģijas, pierādāmas ietekmes. Un nē, neko izdarīt, vienīgie risinājumi, kas ir atrasti ir iedalāmi 2 daļās – pirmkārt, tikmēr, kamēr iespējams – ignorēt problēmu. Otrkārt, kad vairs nav iespējams to ignorēt, tad labākajās tradīcijās uztaisīt simulāciju un simulakru izrādi, izliekoties, ka problēmu neignorējam.
Slinkums, ļaunprātība, korupcija, konspirācija? Nu jā, daļēji, protams, arī tie – mēs taču visi zinām, kas pasūta mūziku, un kādu mūziku viņi pasūta. Bet tas neizskaidro visu bezdarbības spektru, jo kaut kad būtu jāieslēdzas pašsaglabāšanās instinktam. Kaut kad jau diezgan pasen.
Bet ir viena lieta, kas parasti nav šajā sarakstā. Un tā būtu – mēs vienkārši nespējam par dabu tās galējās kopsakarībās domāt kā par kaut ko, kas varētu būt aktīvs spēks. Mēs esam vairāk vai mazāk pāris gadu tūkstošus to uztvēruši kā svešo pasīvo spēku un pēdējos 300 gadus no tiem ar perversu prieku pret to attiekušies kā pret tādu marginalizētu objektu, pret kuru vērstā mūsu rīcība neturpina cēloņsakarību virkni.
Daba mūsu apziņā ir kaut kāda vairāk vai mazāk ērta telpa, kurā mēs uzvedam savas civilizācijas lugas. Un arvien pieaugošā pierādījumu gūzma par šādas attieksmes kļūdām kaut kā nobloķējas mūsu apziņā (līdzīgi kā Adamsa grāmatā uzvelkot attiecīgās brilles).
Klimata pārmaiņas ir lielisks jauna, iepriekš nebijuša (nedokumentēta?) precedenta piemērs, sistēmisks un koordinēts planetārs atbildes gājiens. Brīdis, kad ekosistēma no instrumenta, objekta, pasīva resursa vai eksperimenta ideju avota kļūst par no mūsu plāniem neatkarīgu, aktīvu un diezgan iespaidīgu spēku. Daba darāmā kārtā. Nevis ciešamā. Cik skaisti tā spoguļoties valodā…
Un mēs nespējam to jauno fenomenu, aktivitātes un atbildes precedentu domāt, tvert un izprast. Un mēs nespējam lauzt sevī to laikam jau ģenētisko paradigmu, ka mēs esam nesodāmi vai citiem vārdiem – vienīgie subjekti. Tādā praktiskā plānā mums nekalkulējas šāda iespējamība, ka planētas vienīgais darāmās kārtas spēks neesam mēs. Jo visa mūsu kultūra, civilizācija, audzināšana, domāšana, sabiedriskā iekārta un dzīves modeļi ir uzbūvēti uz pilnīgi pretējas ticības un aprēķinu bāzes.
Jā, mēs tā kā normatīvi esam sākuši saprast kādas fragmentāras pretreakcijas atbildes, tipa “nevajag izcirst visus kokus, jo tad būs tuksnesis”, “nevajag gāzt upē toksiskos atkritumus, jo nebūs ne zivju, ne ūdens”, “nevajag kaisīt cilvēkiem uz galvas DDT, jo nebūs cilvēku” un citādus niekus.
Bet šāda līmeņa (1 sugas/1 ekosistēmas daļas) problemātika atšķirās visnotaļ būtiski no klimata jautājuma. Jo ar upi, mežu, lauku utml. mēs tomēr varam tikt galā kā ar ko ierobežotu – respektīvi, sekas ir apzināmas un mazināmas, ieliekamas kontrolējamos rāmjos, novēršamas. Ar cilvēka spēkiem to visu var kādā laika vektorā griezt uz labu. Respektīvi, mēs pārzinam cēloņsakarības algoritmu un arīdzan mūsu saprāta un tehnoloģiskās iespējas nav bezspēcīgas pret kādiem fragmentāriem fenomeniem.
Bet klimats nav viens no šādiem fenomeniem. Tas nav ekosistēmas daļa, tas nav ekosistēma pati par sevi. Tā ir vieta, kura per se ir priekšnosacījums ekosistēmām – ietvars, skatuve, substance – sauksim kā nu labpatīk. Tas ir pārāk liels, lai mēs fragmentāri uz to reaģētu un kā aktīvs spēks tas ir arī bezprecedenta izaicinājums mūsu ticībai par cilvēku sugu kā radības kroni.
O, un mīts par cilvēku kā radības kroni ir iespējams komerciāli veiksmīgākā ilūzija filosofijas (vai tikai?) vēsturē. Un traģiskākā.
Vēl viens sīkumiņš bez nodaļas virsraksta šajā grāmatā iekrita acīs. Atziņa, ka, cik nu mums ir dokumentētu un pierādāmu piemēru pasaules vēsturē, visas kultūras, kas nav spējušas ātri izmainīt savus ekoloģiski destruktīvos uzvedības modeļus, ir iznīkušas. Paprasiet Lieldienu salu iedzīvotājiem. Starp citu, perfekts piemērs, tiesa gan, nu jau pateicoties Holivudai, pārizmantots.
Labi, tas tāds mans komentārs par vienas nodaļas nosaukumu vienā interesantā akadēmiskās literatūras ķieģelītī. Priecājieties, ka es nekomentēju visu tekstu 
. Bet pati grāmata laba un svaiga (2010) ar diezgan daudziem aktuāliem jautājumiem un analīzi, un ar atvieglojoši maz pretenzijām dot galīgās atbildes. Laba lasāmviela pirms nākamā COPa.
