Ceļu pie manis no brīnišķīgajām www.thebookdepository.com krātuvēm ir uzsākušas abas atlikušās Pračeta grāmatas. Pirmkārt, pabeidzot hronoloģisko lasīšanu – intriģējošais stāsts par Barbara Koena (Cohen the Barbarian) jauno metafizisko izaicinājumu – Prometeja atriebšanu Dieviem. Otrkārt, nule oktobrī iznākušais Snuff, kas, cik nu var noprast, iezīmē nedaudz rasisma analīzi. Līdz ar to manā plauktā laimīgi dievinātas urkšķ jau 38+ grāmatas, sastādot pilnu Discworld sēriju un šo to no citām.
Tikmēr (gribēju rakstīt pa to laiku un iekodu mēlē, zvērēdamies beidzot sākt izturēties ar cieņu pret dzimto valodu – tas mans 2012. gada apsolījums sev un jums) es esmu izlasījis divas vienkārši fantastiskas no atlikušajām grāmatām – Thief of Time un The Last Continent. Abas savā sižeta līnijā ir starp labākajām, abas īpašas…
Laika zaglis ieņems īpašu vietu manā Pračettopā. Līdztekus Tifānijas sērijai un The Pyramids šī grāmata manā izpratnē ierindojas lepnā Pračeta filosofisko grāmatu galvgalī. Turklāt pašā augšā. Pacēlu augšā pat dažas fizikas grāmatas pēc šitās 
Vai esat aizdomājušies, kā mēs varam definēt tagadni? Kurš un cik liels ir tas laika sprīdis, ko varam nosaukt par tagadni? Kas vēl nav pagātne, bet nav nākotne? Kāds ir mazākais domājamais laika nogrieznis?
Ja esat, izlasiet šo grāmatu. Ja neesat, arī izlasiet. Es pat šoreiz nenohaltūrēšu ar pārlikumiem
Lai kaut kas eksistētu, tas ir jāpamana. Lai kaut kas eksistētu, tam ir jābūt savam novietojumam laikā un telpā. Un tieši tas ir iemesls, kādēļ par 9/10 no Universa nevienam nav ne mazākās nojausmas.
Nu labi, labi, samelojos, tas bija arī viss. Vienkārši, Pračeta angļu valoda ir tāda, ka man tad vajadzētu veltīt brrriesmīgu koncentrāciju katram viņa realitātes nogrieznim, bet es jau negribu recenzēt, es gribu tikai dalīties priekā. Par apbrīnojamo Stāstu kas dzīvo iekš Laika zagļa. Un ar stāstiem ir tā:
If you want the story, then remember that a story does not unwind. It weaves. Events that start in different places and different times all bear down on that one tiny point in space-time, which is the perfect moment.
Suppose an emperor was persuaded to wear a new suit of clothes whose material was so fine that, to the common eye, the clothes weren’t there. And suppose a little boy pointed out this fact in a loud clear voice…
Then you have The Story Of The Emperor Who Had No Clothes.
But if you knew a bit more, it would be The Story Of The Boy Who Got A Well-Deserved Thrashing From His Dad For Being Rude To Royalty, And Was Locked Up.
Or The Story Of The Whole Crowd That Was Rounded Up By Guards And Told “This Didn’t Happen, OK? Does Anyone Want To Argue?”
Or it could be a story of how a whole kingdom suddenly saw the benefits of the “new clothes,” and developed an enthusiasm for healthy sports in lively and refreshing atmosphere that gets many new adherents every year, which led to recession caused by collapse of the conventional clothing industry.
It could even be a story about The Great Pheumonia Epidemic of ’09.
It all depends on how much you know.
Suppose you’d watshed the slow accretion of snow over thousands of years as it was compressed and pushed over the deep rock until the glacier calved its icebergs into the sea, and you watched an iceberg drift out through the chilly waters, and you got to know its cargo of happy polar bears and seals as they looked forward to a brave new life in the other hemisphere where they say the ice floes are lined with crunchy penguins, and then wham – tragedy loomed in the shape of thousands of tons of unaccountably floating iron and an exciting soundtrack…
… you’d want to know the whole story.
Un tā ir arī ar Laika zagli. Mēs sastopam Nāves mazmeitu Sūzanu, divas Laika atvases impersonācijas, Laika mūkus, Auditorus un daudz ko citu. Jo Auditoriem, kas pārrauga Universa loģiku un norises, beidzot ir piegriezušās tās subjektīvās fluktuācijas un neparedzamība, ko tā niecīgā suga – cilvēki – ienesuši ar visām savām nekvantificējamajām emocijām, neparedzamo un neracionālo rīcību un vispār… Tā vienkārši viņu novākt saskaņā ar noteikumiem nedrīkst. BET, ja nebūtu Laika, nebūtu problēmu. Un Discworldā var apstādināt laiku, ja izdodas noķert Universa ritmu.
Nevarētu pat teikt, ka cilvēkiem šis plāns nepatīk, jo viņi pa leju turpina ņemties, neko sliktu nenojauzdami. Bet ir, kas nojauš. Tāpēc stāstā redzam Sūzanu, Laika mūkus, un pat kopš pasaules pirmsākumiem kopā neredzētos Četrus Apokalipses Jātniekus. Ak nē, piecus, kā tomēr izrādās.
Un, protams, ar tādiem glābējiem un vēl daža laba atskārsmi, ka cilvēciskās vājības ir tik valdzinošas, Universs var cerēt uz izglābšanu…
Grāmatā ir fantastiskas parafrāzes uz Austrumu filosofiju, dzena pastāstiņiem un viskautkas vienkārši brīnišķīgs, vienkārši nepārspējamā izpildījumā. Un satikšanās ar Pračeta un Geimena kopīgi iepersonificēto Apokalipses jātnieku personiskās dzīves pusi.
Vienmēr patīkami atkalsatikties ar Austrāliju. Tā kā man tur nespīd tik drīz tikt atpakaļ, tad sirdi ļoti iesilda siltās parafrāzes par to. Es gan neatceros tik lielu uzsvaru uz alu, kā ir licis Pračets (acīmredzot personiskā pieredze), bet ir fīčas, kas ir trāpītas par visiem xxx procentiem.
Protams, šajā grāmatā runa nebūt nav par Austrāliju. Runa ir par kādu vietu iekš Discworld, par kuru viņējie kartogrāfi un ceļotāji runā ar zināmu pietāti, misticismu un neskaidrību – Kontinentu XXX.
Tātad, protams, kontinents pats par sevi Pračeta versijā ir neapšaubāmi interesants. Interesantāku to padara fakts, ka nelaimes putns Rincewinds ir nonācis uz tā (atceramies Interesting Times). Savukārt Rincewinda laiku uz šī kontinenta, pat ar viņa neizsmeļamo veiksmes krājumu, padara interesants fakts, ka no tur čumošās un mudžošās dzīvās radības Discworlda enciklopēdijas sadaļā Nekaitīgie XXX iemītnieki ir iekļautas tikai aitas. Toties sadaļa Bīstamie XXX iemītnieki ir krietni biezāka un iekļauj… jā, nu visus pārējos.
Pavisam pārsteidzošs ir fakts, ka pēc Rincewinda ilgojas viņa kolēģi no AnkhMorporkas – burvji. Ilgojas tik ļoti, ka izdomā doties uz kontinentu un atgriezt atpakaļ Rincewindu. Viņiem tas izdodas!
Vienīgi – ar kādu 30000 gadu nobīdi laikā.
Pēc tam, kad Rincewinds ir apceļojis Kontinentu XXX kļūdams par turienes folkoras sastāvdaļu, un viņa kolēģi ir tajā pirmsvēstures laikmetā diezgan ilgu laiku pavadījuši neirotiskam un tehnokrātiskam dievam, kas cenšas radīt utilitāras kontinentu apdzīvojošās sugas, apskaidrojot seksa jēdzienu, visi satiekas un dzīvo atkal ilgi un laimīgi.
Šī grāmata ir vienkārši bezdievīga izklaide un Pračeta humors tā apogejā. Nav pat īsti ar ko salīdzināt. Kkas no Ivlina Vo vai Vudhauza, ja viņiem kādreiz būtu ienācis prātā šo žanru apgūt
Un citātu tik daudz, ka izvēlēšos zelta vidusceļu – iesaku izlasīt pašiem. Kopā ar pārējām 40 Discworlda grāmatām
