ņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņamņam
Es esmu atpakaļ pēc postCOP galvas izvēdināšanas Burtniekos un pirmā šīsziemas nopietnā resursu iegūšanas reida pa turienes pagrabu.
Un tagad es, laimīgi izlicis pekas pret vēl diezgan aukstu kamīnu, pavēris aizkaru, lai pa to nakts laikā var ielūkoties latviešu depresīvā saule, kaifoju fiziskā baudkārē un manas garšas kārpiņas dzied ōdu dzīvei.
Kas tik viss man nav!!! Ui, pieķēru sevi arhetipiski latviskā teikuma konstrukcijā. Tātad, mēģinu vēlreiz:
Ui, kas tik viss man te ir!!!!
Tīrs ābolu vīns: dievīgs, dievīgs, dievīgs. Tāds, kurš jāsilda rokās un jāieelpo. Un tā smarža ir tāda kā tajās divās ne katru vasaru vispār noķeramajās minūtēs kaut kad pašā vasaras pilnbriedā, kad, karstākās un dīkākās vasaras pēcpusdienas vidū esi zem ābeles izlaidies uz muguras un caur zariem skaties debesīs un esi vienkārši laimīgs, visapkārt sanot visa notikšanai un dzīves miermīlīgiem svētkiem. Tāds, kura pirmo malku ieņemot garšas kārpiņas eksplodē un aizvērto acu priekšā izzied mīļākās ābeles attēls un tajā sekundē, kad tu pārej uz pēcgaršas apbrīnu viņa uzlapo, uzzied un uzbriedina ēdenisku ražu. Tāds ābolu vīns, kas čukst – kad izaugšu liels, būšu kalvadoss un aizved asociāciju virkni līdz Parīzes pagrabiņiem, kur stūrī ar saburzītu galoisses kārbiņu sēž Raviks un Žoanna, un Raviks viņai stāsta par jūru un klinti.
Mājvīnīgs asortēts vīns – kurā ir upenes, plūmes un viss kaut kas, pat rabarberi. Tāds draiskāks dzēriens kura pēcgaršu medīdams tu cilvēks basām kājām izskrien visu Burtnieku dārzu kādā pēclietus rītā, kad viss vēl smaržo un reģistrē, kurš krūmiņš vai kociņš ir devis savu pienesumu.
Manis paša brūvēts tumšais alus: smukās un lielās stikla pudelēs, kas pagrabā jau ir nogatavinājušās līdz ideālam. Pudeles jau apputējušas un apvilkušās ar nelielu mitrumlējumu. Tāds, kas patiešām ir paša darināts un radināts. Un, kuru paņemot rokā un norasojušu noslaukot, caur muguras smadzenēm izšaujas gadu tūkstošiem vecs patriarhāls instinkts un lepnums. Un miers. Un ne jau nu tāpēc, ka tas ir alkohols.
Ak, nu jā, tās varbūt nebija tās svarīgākās lietas ar ko sākt.
Āboli – svaigi un smaržīgi kā tikko no koka. Tādi, kurus pasmaržojot tu cilvēks zini to ābeli, no kuras tie ņemti. Un, āreče, viņa atkal ir tavu acu priekšā un, atkal sēdot ziemas vidū uz šī neideālā asfalta, tu cilvēks attopies dārzā starp ziedošiem zariem. Katrai ābelei ir savs stāsts.
Līdz perfektumam kraukšķīgi gurķīši un marinētas alksnenes (nu labi, tās jau bija tepat). Tik labi šogad sanākuši, ka vairs nav jāslienājas lasot Gogoli un visus citus Krievijas lauku ziemu stāstus. Tieši otrādi, var tos dziļāk izjust un jau plānot nākamo gadu – reiz man arī būs muciņā marinētas sālītās baraviciņas un rudmieses. Bet šīgada devums ar paša siltumnīcas čilli piedevu ir vienkārši brīnišķīgs. Un jā, visādas mērces un lečo, un marinēti ķiršu tomātiņi, un un un un un…
Protams, ir liela iespējamība, ka rītdien droši vien rakstīšu ōdas actimeliem, bet nu šovakar mietpilsonis manī murrā, laiski gulēdams uz spilventiņa un ik pa brīdim izlaizdams nadziņus. Un smaida, rezgalis tāds, pasūtot visu civilizāciju ar visiem tās sapņiem un simulakriem kaut kur labi tālu. Kā tāds Blēžkājis…
