Nu, protams. Kā jau visi hipsteri, arī es beidzot esmu izlasījis Eko “Prāgas kapsētu”. Nezinu gan vai to ieskaitīt kā pirmo daiļliteratūras darbu šajā gadā, jo īsti roka neceļas ieskaitīt to daiļliteratūras žanrā.
Umberto Eko nav komentējams, viņš ir pats savā plauktā. Viņš, protams, ir fundamentāli lielisks, šarmanti citāds, neatšifrējami ironisks un cilvēciski cienīgs. Bet šis konkrētais veikums pārspēj visu iepriekš redzēto ar drosmi balansēt starp dokumentēto realitāti un nedokumentēto cilvēciskuma anti-vēstures tendenci moderno laiku vēsturē.
Valodas kvalitātē darbs tikpat lielisks kā Rozes vārds, sižeta spraigumā pārspēj pat iepriekšējo fantasmagoriskā krimiķa etalonu – Fuko svārstu. Par to lieki komentēt – kā jau teicu, Eko ir Eko. Ar tādu uzvārdu, protams, ir atbilstošs līmenis 
Vairāk ne par formu, bet saturu. Jo darbs ir mežonīgi politaktuāls. Tas ir stāsts par itin klātesošām tēmām – mēdiju un varas konstruēto realitāti, cilvēku nespēju sadzīvot un cienīt citam citu, par to, cik marginalizēti gan mēs esam un cik masku spējam nest. Par to, ka ļaunie vienmēr ir citi un cik viegli un nekritiski mēs tam noticam.
Šis ir īpašs laiks, kad lasīt šo grāmatu starp rindām:
Ienaidnieks ir vajadzīgs, lai dotu tautai cerību. Kāds ir teicis, ka patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums: tie, kuriem nav morāles principu, parasti ievīstās karogā, un bastardi vienmēr piesauc savas rases tīrību. Nacionālā identitāte ir beztiesīgo un bezmantīgo pēdējais līdzeklis. Un identitātes apziņa dibinās naidā – naidā pret to, kurš nav tieši tāds pats. Naids jāizkopj kā pilsoniska kaislība. Ienaidnieks ir tautu draugs. Vienmēr ir nepieciešams kāds, kuru ienīst, lai nīdējs justu, ka viņa nožēlojamais posts nav bez iemesla. Naids ir patiesā pirmatnīgā kaislība. Tieši mīlestība ir anomāla situācija.
Visā grāmatā, kā jau to var redzēt no recenzijas (līdz ar to es nekādu spoileri neesmu ievārījis) ir tikai viens izdomāts tēls, kurš akumulē vienā personā daudzo reālo notikumu autorību. Un nevar nepiekrist Umberto Eko, ka:
Labi apdomājot, arī Simone Simonīni, kas ir radīts kā kolāža un kuram tāpēc ir piedēvēts tas, ko īstenībā ir paveikuši vairāki cilvēki, savā ziņā ir eksistējis. Pareizāk, ja runājam pavisam godīgi, viņš vēl ir starp mums.
Lielisks gabals!
