Kur jau tas laiks, kad šī grāmata iznāca Latvijā, bet nu es izlasīju tikai tagad. Neko darīt. Kad viņa latviski iznāca, kāda autoritāte nošķaudījās un teica, ka To jau nu tikai krievu valodā var lasīt, krievu versija neatradās, un tad, protams, gadījās kādas citas grāmatas. Bet pagājušajā nedēļā uzpeldēja plauktā un nenoturējos.
Maskava – Gailīši ir tik daudz komentēta, ka nu nav jau vajadzīgs vēl kāds spriedelējums arī no manis. Tikai pāris atziņas:
- skaidrā viņu lasīt ir pastulbi, bet nu man piespiedu kārtā nācās, jo lasīju pastarpām grafikam ar nopietnākiem darbiem. Bet nu neatzīstu to par labu esam. Manuprāt, šīs grāmatas lasīšanai vajag būt mēreni iesvilpušam, lai ar to smeldzi uzrezonētu uz vienas stīgas. To ņemiet vērā.
- neparasts priekšlikums, bet nu šādai grāmatai jābūt obligātās literatūras sarakstā skolā. Es domāju tam varētu būt dubultas pozitīvas sekas – tie, kas vēlas sekot Veņičkas pēdās, varētu aizdomāties par to, ka dzert var arī tā transcendentāli, un mums būtu pāris atklātu ģēniju vairāk, savukārt, dažus citus tas varētu uzrunāt pārdomāt party animāļu karjeru.
Bet vispār jau smeldzīgs gabals par samierināšanos un nesamierināšanos un aizmirstu (labi, ko es te vecišķojos – nepieredzētu) laikmeta ainu kā tādu. Ārkārtīgi jauki, ka latviskajā izdevumā ir arīdzan tās sadaļas, kas ir par un ap grāmatu, iekļautas. Iedod lielo bildi.
Priekā! Nepagāja ne pieci gadi, kā izlasīju. Labs nāk ar gaidīšanu 
