Hip hip urrā, es noturējos nekomentējot sociālpolitiskās aktualitātes pēdējās divās nedēļās. Tā bija īsti dzenbudiska pieredze, kas pierāda, ka tomēr neesmu attention whore. Toties ļoti daudzas attention whore uzpeldēja šajā dīķī pēdējo nedēļu laikā.
Bet tas sīkums. Īstenībā es biju saķēris kautkādu gripņika paveidu, kas izpaudās kā vienkārši mežonīgas galvassāpes un pēc tam pārnedēļu totālo spēkizsīkumu. Bet ne par to ir stāsts. Nē, tomēr, daļēji par to ir stāsts. Respektīvi, kad man uznāk TĀDAS galvassāpes tad esmu gatavs ne tikai pateikt visiem akupunktūras un homeopātijas, un bezmedikamentu dzīvesveida piekritējiem, ko par viņiem domāju, bet arī uzskatāmi parādīt, ieteicams, nodarot sāpes.
Šādos brīžos neviens īsti neriskē man tuvoties, uztaisu lielu migu grāmatistabā, dzeru ripas un bizamžurkas noskaņojumā apceru visa pastāvošā veltīgumu.
Šoreiz nesanāca, jo īslaicīgā brīnumainā ibumetīna radītā ilūzijā, ka galvassāpes atkāpušās, paņēmu no plaukta kaut kad tur uzradušās Millenium triloģijas pirmo daļu…
… tā nu arī tas manas slimošanas apogejs aizritēja. Trīs naktis neatrāvos no šīm trim grāmatām, attiecībā uz trešās iztrūkumu plauktā (kādam aizdota) vēl arī vārgulīgi paspārdot zemes gaisā un samierinoties ar lasīšanu angliskā ebooka versijā ar nedaudz kropļotiem fontiem.
Jā, zinu, drusku jau popsa tā ir (tādēļ plauktā snobiski mans skatiens bija slīdējis pāri tai trijotnei), bet nu ir tajā krimiķī kaut kas fascinējošs un ieraujošs. Man patika viss – gan valoda, gan dinamika, gan tēma, gan tēli, gan tulkojums tajās grāmatās, ko lasīju latviski. Gan tas, ka nav jāmeklē domas uzslāņojumi un šaušalīgi maskēti zemteksti.
Brīnišķīga atslēgšanās literatūra! Līdzvērtīgi terapeitiska ibumetīnam 
