Tad nu reizi pa visām reizēm esmu atpakaļ blogosfērā. Kopš Vox manu visu arhīvu izdzēsa pats kopā ar sevi, biju zaudējis uzticēšanos virtualitātei. Pārbaudīju virkni visādu citu servisu, pēc tiem diviem gadiem ar Vox (lai viņam viegls silīcijs) ne pie vienas no atzītajām blogu vietām nevarēju pierast – kkādas čammīgas un nevispusīgas visas likās. Arī tas komplekss ar to, ka esi atkarīgs no citiem, kam var ienākt prātā bankrotēt un uzsist gaisā serverus ar visiem datiem, iedzīts uz visiem laikiem.
Tad nu atradu šādu izeju. Par nosaukumu neprasiet – tas speciāli ir tāds, lai visi prasītu un es varētu neatbildēt. Savējie sapratīs. Katrā ziņā neesmu vēl pietiekami iemīlējies pats sevī, lai man būtu lapa vards.uzvards.lv/com. Tik traki gan nav.
Par komentēšanu – joprojām nešāroju to vēlmi uzzināt, ko par mani domā citi cilvēki. Jo tas jau neko nemaina. Bet tā kā esmu saņēmis visādu i-guru nosodījumu par komentēšanas iespēju liegšanu, jo tas, lūk, esot kkāds zaimojošs blogotāju ētikas kodeksa pārkāpums, tad nu, ja nu galīgi nevariet noturēties, ķepinat iekšā visu, ko domājat. Pagaidām. Bet es uzturu spēkā viedokli, ka ja kādam tiešām ir ko teikt sakarā ar kko rakstītu, ir daudz iespēju uzsist meilu utml.
Par to, kas šajā vietnē tiks rakstīts. Tikai tas, ko nespēju neuzrakstīt. Principā par lietām, ko mīlu – mani grāmatu intīmie ceļojumi, šis tas no dabas un vietām, šis tas no darba (jā, jā – tā var būt, ka kāds mīl savu darbu), šis tas no šā tā cita. Bez pretenzijām un ambīcijām par literāro pareizrakstību un saturisko vērtību. Kā jau teicu – gadās brīži, kad cilvēks nevar nerakstīt. Kaut vai tāpēc, lai nebūtu jādara kaut kas prātīgāks.
Tad nu uz satikšanos.
